Kad Latvijas deputātu jautā, kāpēc mūsu valstij vajadzētu izstāties no Stambulas konvencijas — dokumenta, kura mērķis ir aizsargāt sievietes no vardarbības —, un atbilde skan: “Tāpēc, ka man tā gribas,” tad šī frāze kļūst ne tikai par politisku kuriozu, bet par diagnozi. Diagnozi valstij, kurā joprojām uzskata, ka saprašana ir izvēles lieta, bet cieņa – pārvērtēta luksusa prece.
“Tāpēc, ka man tā gribas” – šajos vārdos ir viss: varas pašpietiekamība, bailes no pārmaiņām un nespēja iedziļināties. Tie trīs vārdi izskaidro, kāpēc vardarbība ģimenē tiek uztverta kā “privāta lieta”, kāpēc bērnu saucieni pēc palīdzības noslāpst birokrātijas papīros, un kāpēc Latvija joprojām stāv rindā starp tām valstīm, kas nespēj pieņemt vienkāršu patiesību – aizsargāt sievietes nozīmē aizsargāt sabiedrību.
Stambulas konvencija nav par “dzimumu ideoloģiju”. Tā ir par cilvēka cieņu. Tā ir par to, lai neviens cilvēks — sieviete, bērns vai vecmāmiņa — netiktu sists, pazemots vai iedzīts stūrī tikai tāpēc, ka kādam “tā gribas”. Bet, šķiet, tieši šī doma ir visneērtākā tiem, kuri baidās no spoguļa, kurā jāierauga paši sevi.
Latvijā vardarbība turpināsies tik ilgi, kamēr lēmumus pieņems nevis ar izpratni, bet ar paštaisnu frāzi. Jo brīdī, kad politiskā griba kļūst par aizstājēju izpratnei, cieš ne tikai sievietes. Cieš valsts.
Kas īsti ir Stambulas konvencija — bez mītiem un baiļu stāstiem
Stambulas konvencija ir viens no visvairāk pārprastajiem dokumentiem mūsdienu Latvijā. Daudzi par to runā, bet maz ir to, kas to patiešām ir izlasījuši. Tieši šī nezināšana rada visus “bubuļus” – it kā tajā būtu teikts, ka bērniem skolā mācīs dzimumu maiņu vai ka tiks aizliegta tradicionālā ģimene. Patiesībā tur nav ne vārda par to. Tur ir par pavisam ko citu – par vardarbību, bailēm un klusēšanu.
Konvencijas pilnais nosaukums ir “Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.” Tās mērķis ir pavisam skaidrs: aizsargāt sievietes un bērnus no fiziskas, emocionālas un seksuālas vardarbības, sodīt varmākas un palīdzēt upuriem atgūt drošības sajūtu. Tā paredz, ka valstij jānodrošina patvēruma vietas, diennakts palīdzības līnijas, psiholoģiskā palīdzība un jāmāca policijai atpazīt vardarbību ne tikai pēc zilumiem, bet arī pēc klusuma.
Tas ir dokuments par cilvēcību, nevis ideoloģiju. Tomēr Latvijā tas ir kļuvis par politisku simbolu – par mērķi, kurā izpaužas visas bailes no vārda “gender”. Kaut arī šis vārds konvencijā nozīmē tikai vienu: sabiedrībā iemācīt, ka “vīrietis” un “sieva” nav sinonīmi vārdam “varmāka” un “upuris”. Tas ir par audzināšanu, kurā spēks nenozīmē tiesības sist.
No mītiem līdz faktiem
Zemāk redzamā tabula apkopo biežāk dzirdētos apgalvojumus par Stambulas konvenciju un pretī — to, kas tajā patiešām rakstīts.
Pārsteidzoši, cik ļoti mīti atšķiras no realitātes.
Stambulas konvencijas mītu un faktu salīdzinājumu tabula
| Nr. | Mīts / apgalvojums | Ko īstenībā paredz Stambulas konvencija | Attiecīgie panti |
| 1 |
Konvencija ievieš “dzimumu ideoloģiju” un noliedz bioloģisko dzimumu. |
Konvencija runā par sociāli veidotiem dzimumu stereotipiem, kas veicina vardarbību (piemēram, ka “vīrietis drīkst sist, jo viņš ir galva”). Tā neapstrīd bioloģisko dzimumu. |
3. pants (c) un 12. pants |
| 2 |
Tā legalizē vai popularizē homoseksualitāti un transpersonas. |
Konvencija neparedz nekādas privilēģijas vai “propagandu”. Tā tikai nosaka, ka aizsardzība pret vardarbību jānodrošina visiem, arī tiem, kuri tiek vajāti savas orientācijas dēļ. |
4. pants (3) |
| 3 |
Tā grauj tradicionālo ģimeni un veicina šķiršanos. |
Gluži pretēji — tā paredz vardarbības izskaušanu ģimenē, lai ģimenes būtu drošas un cieņpilnas. Nekur netiek minēts, ka laulības vai ģimene būtu slikta. |
1. pants (1 b), 12. pants |
| 4 |
Tā pieprasa mācīt bērniem, ka dzimumu var mainīt. |
Nekas tāds nav paredzēts. Izglītības pasākumos jārunā par cieņu, vienlīdzību un vardarbības nepieļaušanu, nevis par dzimuma maiņu. |
14. pants |
| 5 |
Tā attiecas tikai uz sievietēm, nevis vīriešiem. |
Lai gan galvenais uzsvars ir uz sievietēm kā lielāko cietušo grupu, konvencija skaidri nosaka, ka aizsardzība attiecas uz visiem upuriem, tostarp vīriešiem, bērniem, senioriem u.c. |
2. pants (2), 4. pants (3) |
| 6 |
Tā iejaucas valsts iekšējās lietās un tiesībās. |
Konvencija tikai nosaka minimālos cilvēktiesību standartus un ļauj valstīm pielāgot likumus savām tradīcijām, ja tiek ievērots mērķis — vardarbības novēršana. |
78. pants |
| 7 |
Tā liek valstij atzīt viendzimuma laulības. |
Nevienā pantā nav minētas laulības, partnerības vai ģimenes modeļi. Šī tēma nav saistīta ar konvenciju. | |
| 8 |
Tā paredz sodus vīriešiem tikai tāpēc, ka viņi ir vīrieši. |
Konvencija runā par uzvedību, nevis dzimumu. Vardarbība ir sodāma neatkarīgi no tā, kas ir varmāka — vīrietis vai sieviete. |
4. pants, 45.–46. pants |
| 9 |
Tā ir pretrunā ar reliģiju un tradīcijām. |
Konvencija respektē reliģisko brīvību, bet nepieļauj reliģijas izmantošanu vardarbības attaisnošanai. Tradīcijas nevar būt iegansts sitieniem vai pazemojumam. |
12. pants (5) |
| 10 |
Tā uzspiež ārvalstu organizāciju kontroli pār Latviju. |
Uzraudzība notiek caur Eiropas Padomes ekspertu grupu (GREVIO), kas vērtē, vai valstis ievēro cilvēktiesības. Latvija jau ir daudzu līdzīgu mehānismu dalībniece (piem., ANO, ES). |
66.–68. pants |
Kāpēc Latvijai tas joprojām ir neērts spogulis
Stambulas konvencija Latvijā nav noraidīta tāpēc, ka tā būtu slikta. Tā ir noraidīta tāpēc, ka tā liek skatīties spogulī. Un šis spogulis ir neērts — tajā redzams nevis “Rietumu ideoloģijas uzbrukums”, bet mūsu pašu klusēšana, vienaldzība un bailes nosaukt vardarbību vārdā.
Šī konvencija neliek mums kļūt par citiem cilvēkiem. Tā tikai aicina pārstāt samierināties ar to, ka sievietes tiek sistas, bērni – iebiedēti, un amatpersonas – pasīvas. Tā aicina saukt lietas īstajos vārdos: ja vīrietis sit sievu, tā nav “ģimenes krīze”. Tā ir noziegums. Bet, lai to atzītu, jābūt drosmei. Un tieši drosmes mums visbiežāk pietrūkst.
Latvijā joprojām daudzi tic, ka vardarbība beidzas, kad upuris beidz runāt. Patiesībā tā beidzas tikai tad, kad sabiedrība beidz klusēt. Tāpēc katra reize, kad politiķis vai amatpersona attaisno atteikšanos no Stambulas konvencijas ar vārdiem “tāpēc, ka man tā gribas”, nav tikai nejaušība. Tas ir simbols sistēmai, kas joprojām dzīvo pārliecībā, ka var nesaprast un tomēr lemt.
Kamēr “tā gribas” būs spēcīgāks arguments par “tā ir pareizi”, vardarbība valstī turpināsies. Un ne jau tāpēc, ka mēs nezinām, kā to apturēt — bet tāpēc, ka kādam tā gribas.
“Право сильного” (spēcīgā tiesības) – šī frāze šodien skan ne tikai no Kremļa tribīnēm, bet arī no mūsu pašu virtuvēm, kad kāds attaisno kliedzienu, sitienu vai pazemojumu ar vārdiem “es tā gribu”. Vardarbība sākas tur, kur spēks kļūst par argumentu. Un tā nebeidzas, kamēr sabiedrība neiemācās, ka cilvēcība ir lielāka par varu.
