2025. gada pavasarī Diāna mēģināja sazvanīt savu meitu, taču viņa neatsaucās.
Pēc vairākiem mēģinājumiem viņai atzvanīja — no bijušā partnera telefona. Klausulē gan neatbildēja viņš, bet gan viņa brālis, kurš ņirgājās un apgalvoja, ka tēvs ir slimnīcā. Taču fonā skanēja alkohola uzdzīves troksnis, un pēc brīža pats tēvs pieslēdzās — rupji, agresīvi, noraidoši. Diāna bija otrā pasaules malā — Kanādā —, un neko citu viņa tajā brīdī nevarēja darīt, kā vien klausīties.
Tā nebija vienīgā reize. Tajā pašā laikā tēvs izteica draudu:
“Arī tev nāksies sēdēt.”
Tas nav tikai apvainojums. Tā ir skaidri artikulēta doma — ka tiek plānotas provokācijas, ka mērķis nav bērna labklājība, bet atriebība. Un šī frāze nav izskanējusi neformālā brīdī, bet kontekstā ar likuma piemērošanu — it kā viņš jau zinātu, ka sistēma strādās viņa labā.
Diemžēl mūsu pieredze rāda, ka šādi cilvēki ne tikai izsaka draudus — viņi tos īsteno. Un daļēji viņiem tas izdodas, jo pārāk bieži valsts mehānismi akli uzticas vienai pusei. Mēs, kuri to pieredzējuši, zinām: šie draudi neapstājas tikai vārdos. Tie kļūst par sūdzībām, procesiem, ierakstiem, “psiholoģiskiem atzinumiem” un, visbeidzot — par oficiālām represijām.
Taču patiesība neizzūd.
Šis nav stāsts tikai par vienu māti. Tas ir brīdinājums.