Kad Latvijas deputātu jautā, kāpēc mūsu valstij vajadzētu izstāties no Stambulas konvencijas — dokumenta, kura mērķis ir aizsargāt sievietes no vardarbības —, un atbilde skan: “Tāpēc, ka man tā gribas,” tad šī frāze kļūst ne tikai par politisku kuriozu, bet par diagnozi. Diagnozi valstij, kurā joprojām uzskata, ka saprašana ir izvēles lieta, bet cieņa – pārvērtēta luksusa prece.

Kad cieņu pieprasa, nevis nopelna

Iestādes bieži pieprasa cieņu. “Cieniet mani, jo es esmu iestāde,” saka tonis dokumentā, balsī vai attieksmē. Bet vai ar to pietiek? Vai cieņu var panākt ar amata apliecību, štata vietu vai zīmogu?

Pat Temīdai, aklajai taisnīguma dievietei, ir svari — nevis tāpēc, ka viņa nevar redzēt, bet tāpēc, ka viņa nedrīkst skatīties ar aizspriedumiem. Diemžēl Latvijā, īpaši mazās pašvaldībās, šie svari nereti tiek nosvērti uz vienu pusi.

Latvijā daudz runā par tiesisko valsti, par likuma varu, par normatīvām aktiem, kas regulē visu mūsu ikdienu. Taču bieži, kad cilvēks nonāk saskarē ar šo sistēmu, rodas sajūta, ka kaut kas nav pareizi. Likums it kā tiek ievērots, procedūra it kā ir pareiza, bet gala rezultāts atstāj rūkto izjūtu: "Bet vai tas bija taisnīgi?"