Publikācijas

Cieniet mani, jo es esmu iestāde

Publikācijas 01 jūlijs 2025

Kad cieņu pieprasa, nevis nopelna

Iestādes bieži pieprasa cieņu. “Cieniet mani, jo es esmu iestāde,” saka tonis dokumentā, balsī vai attieksmē. Bet vai ar to pietiek? Vai cieņu var panākt ar amata apliecību, štata vietu vai zīmogu?

Pat Temīdai, aklajai taisnīguma dievietei, ir svari — nevis tāpēc, ka viņa nevar redzēt, bet tāpēc, ka viņa nedrīkst skatīties ar aizspriedumiem. Diemžēl Latvijā, īpaši mazās pašvaldībās, šie svari nereti tiek nosvērti uz vienu pusi.

Kad cieņa pārtop par izrādi

Līvānu gadījums, ar kuru sākās mūsu projekts, ir piemērs tam, kā sistēma pieprasa cieņu, bet neizrāda to pret cilvēku. Mātei un vecmāmiņai tika noteikta tikšanās ar bērnu policijas klātbūtnē. Iestāžu pārstāvji to skaidro kā drošību. Bet bērns skatās uz savu mammu, uz savu vecmāmiņu un redz: “Viņas ir bīstamas.” Cik cieņpilni tas ir pret ģimeni? Cik audzinoši tas ir bērnam?

No “es tikai ievēroju likumu” līdz netaisnībai

Kad bāriņtiesas priekšsēdētāja pati piedalās komisijā, kas izskata sūdzību par viņas darbu, vai tā ir sistēmas uzraudzība — vai pašuzraudzība? Kad administratīvās lietas lēmums tiek atsūtīts bez pielikuma piektdienā, bet pārsūdzības termiņš sākas uzreiz — vai tas ir vienkārši kārtības jautājums vai aizsegta manipulācija?

Tā nav tikai mūsu sāpe

Mēs rakstām šo ne tikai sevis dēļ. Ir daudz citu ģimeņu, kuras ir saskārušās ar vienu un to pašu — iecirkņa vienaldzību, bāriņtiesas nevēlēšanos ieklausīties, tiesas formālismu. Viņi visi dzird vienu un to pašu: “Mēs ievērojam likumu.” Bet jautājums ir cits — vai jūs ievērojat taisnīgumu?

Cieņu nevar pieprasīt. Tā ir jānopelna.

Iestādes, kas pieprasa cieņu, bet neizrāda to pret cilvēku, ir kā zīmogs bez dokumenta. Var mēģināt iespaidot, draudēt, norobežoties — bet cieņa nāk tikai tad, kad esi gatavs dzirdēt otru, atzīt kļūdas, būt cilvēks. Arī, ja esi iestāde.

Tiesiskums nav taisnīgums? Latvijas realitātes anatomija

Publikācijas 22 jūnijs 2025

Latvijā daudz runā par tiesisko valsti, par likuma varu, par normatīvām aktiem, kas regulē visu mūsu ikdienu. Taču bieži, kad cilvēks nonāk saskarē ar šo sistēmu, rodas sajūta, ka kaut kas nav pareizi. Likums it kā tiek ievērots, procedūra it kā ir pareiza, bet gala rezultāts atstāj rūkto izjūtu: "Bet vai tas bija taisnīgi?"

Tiesiskums ir noteikumu kopums, kas reglamentē attiecības sabiedrībā. Tas balstās normās, likuma pantos, formālos procesos. Savukārt taisnīgums ir cilvēka iekšēja sajūta par to, kas ir pareizi, taisnīgi, morāli pieņemami.

Tieši šī atšķirība ir tā plaisa, kurā Latvijas iestādes, tiesas un bāriņtiesas nereti pazaudē cilvēku uzticību. Kad tiesa balstoties tikai uz procesuāliem argumentiem nepieņem pat acīmredzamus taisnīguma aspektus; kad bāriņtiesa "burtiski izpilda likumu", bet ignorē bērna vai ģimenes labklājību; kad ierēdnis pasaka: "Es tikai pildīju normu", — tur dzimst netaisnība.

Šādas situācijas nav teorija. Tā ir Latvijas ikdiena. No bāriņtiesu lēmumiem, kas faktiski nostāda vecākus pret bērniem, līdz administratīvām lietām, kur cilvēkam atņem pamatotas iespējas aizstāvēties tikai tāpēc, ka "procesa termiņš beidzies".

Kad sistēma pati sevi aizsargā aiz normu plāksteriem, pazūd galvenais — taisnīgums kā sabiedrības pamats. Jo demokrātiska valsts nevar balstīties tikai likuma burta aukstumā. Tai jāspēj skatīt katru situāciju cilvēciski, saprotoši, vērtējot sekas, ne tikai formālos nosacījumus.

Aspekts.lv dzimst kā vieta, kur šī plaisa tiek izgaismota. Mēs neuzbrūkam likumam. Mēs prasām, lai likums kalpotu taisnīgumam. Un mēs runāsim par šiem jautājumiem tieši tāpēc, ka oficiālā vara bieži klusē.

Šeit katrs aspekts ir svarīgs. Arī tavējais.