Vanagas 2024. gada 13. septembra paskaidrojums administratīvajā lietā izceļas ar virkni aspektu, kas liek apšaubīt ne tikai šī dokumenta objektivitāti, bet arī pašas psiholoģes funkciju šajā procesā. Viņa ne tikai pauda viedokli, ka meitene jūtas labi aizbildnes ģimenē un nevēlas tikties ar māti vai vecmāmiņu, bet arī atbalstīja tiesas un bāriņtiesas lēmumu neatjaunot aizgādības tiesības mātei — it kā būtu šīs tiesas locekle, nevis ārēja konsultante.
Vēl nozīmīgāks ir fakts, ka Vanaga vienlaikus darbojās kā t.s. "sevišķā aizbildne" – persona, kas pārstāv bērna intereses procesā. Tas nozīmē, ka viņa pati bija tieši ieinteresēta procesa iznākumā. Šādos apstākļos sniegtais atzinums vairs nav uzskatāms par neatkarīgu, jo šis dubultais statuss rada interešu konflikta risku.
Šāds modelis, kurā viena un tā pati persona gan vāc pierādījumus, gan pauž viedokli, gan pārstāv vienu no lietas pusēm, pēc būtības atgādina izmeklēšanas institūtu — tikai bez formālas izmeklēšanas pilnvarām. Tieši šī iemesla dēļ Vanagas loma šajā lietā rada bažas par procedūras godīgumu un objektivitāti.
Svarīgi ir arī tas, ka liela daļa sprieduma un lēmumu pamatā balstās uz Vanagas vērtējumu, kas savukārt veidojies no ierobežotas un iespējams vienpusējas informācijas. Piemēram, viņas atzinumā balstās viedoklis par bērna nevēlēšanos satikt māti un vecmāmiņu, bet tajā pašā laikā nav veikta visaptveroša psiholoģiskā izpēte par ietekmi, ko uz bērnu varētu būt atstājusi atraušana no mātes un dzīvošana aizbildnes ģimenē.
Visa situācija uzrāda būtisku problēmu: kad psihologs kļūst par procesu virzošo spēku, nevis neitrālu vērtētāju, pazūd viena no svarīgākajām lietas izskatīšanas garantijām — profesionālā distance. Rezultātā process, kuram būtu jābūt objektīvam un bērna interesēs, kļūst par vienas puses instrumentu.
Mēs necīnāmies pret psihologiem. Mēs cīnāmies par to, lai viņi varētu veikt savu darbu godīgi, netraucēti un neatkarīgi. Šis piemērs mums atgādina, cik viegli šī robeža var tikt pārkāpta un cik smagas var būt sekas.