Ir viegli teikt, ka bērna viedoklis ir ņemts vērā. Taču grūtāk ir uzdot sev godīgu jautājumu – kāds ir šī viedokļa avots, kādā vidē tas ir izveidojies, un vai tas patiešām atspoguļo bērna ilgtermiņa intereses, nevis tikai īslaicīgas ērtības vai ārēju ietekmi.
Mūsu lietā bērna teiktais tika formāli respektēts. Elīna (vārds mainīts) esot izteikusi, ka nevēlas dzīvot kopā ar māti un vecmāmiņu, ka viņai pie aizbildnes esot “mierīgāk”. Un, iespējams, zināmā mērā viņai tiešām tur bija vieglāk — neviens nespieda mācīties, nelika palīdzēt mājas darbos, neliedza pavadīt vakarus telefonā, ēst sardeles pusnaktī vai dzīvot bez pienākumiem. Salīdzinot ar iepriekšējo vidi, kur viņai tika uzstādītas robežas, prasīts laicīgi iet gulēt, lasīt, mācīties, šāda “brīvība” var šķist kā paradīze.
Taču šeit rodas būtisks jautājums: vai bāriņtiesas pienākums ir balstīties uz to, ko bērns šobrīd izjūt kā ērtāku, vai tomēr vērtēt, kas ilgtermiņā ir viņa veselībai, izglītībai un emocionālajai attīstībai labvēlīgāk? Vai bērna vēlmes nav kļuvušas par instrumentu citu rokās?
Elīnas viedoklis tika uzklausīts, bet to, kā šis viedoklis tika izveidots, neviens vairs nepārbaudīja. Neviens neanalizēja, vai tas nav ietekmēts ar manipulāciju, viltotu līdzjūtību vai apzinātu vecāku nomelnošanu. Meitenei tika atkārtoti stāstīts, ka māte un vecmāmiņa ir “sliktas”, ka tās vēlas viņai tikai ļaunu. Un bērns, kurš vēl nav spējīgs analizēt notiekošo pieaugušo līmenī, šo informāciju pieņem kā patiesību.
Tā nav bērna vaina. Tā ir sistēmas nespēja aizsargāt bērnu arī no emocionālas ietekmēšanas. Dzirdēt bērnu nozīmē ne tikai uzklausīt viņa vārdus, bet arī saprast, no kurienes šie vārdi nāk, kāda ir viņu izcelsme un ko tie nozīmē bērna attīstības kontekstā.
Kad bāriņtiesa “dzird” tikai to, ko vēlas dzirdēt, un neiedziļinās viedokļa tapšanas apstākļos, tā faktiski atsakās patiesi dzirdēt bērnu.