Kad cieņu pieprasa, nevis nopelna
Iestādes bieži pieprasa cieņu. “Cieniet mani, jo es esmu iestāde,” saka tonis dokumentā, balsī vai attieksmē. Bet vai ar to pietiek? Vai cieņu var panākt ar amata apliecību, štata vietu vai zīmogu?
Pat Temīdai, aklajai taisnīguma dievietei, ir svari — nevis tāpēc, ka viņa nevar redzēt, bet tāpēc, ka viņa nedrīkst skatīties ar aizspriedumiem. Diemžēl Latvijā, īpaši mazās pašvaldībās, šie svari nereti tiek nosvērti uz vienu pusi.
Kad cieņa pārtop par izrādi
Līvānu gadījums, ar kuru sākās mūsu projekts, ir piemērs tam, kā sistēma pieprasa cieņu, bet neizrāda to pret cilvēku. Mātei un vecmāmiņai tika noteikta tikšanās ar bērnu policijas klātbūtnē. Iestāžu pārstāvji to skaidro kā drošību. Bet bērns skatās uz savu mammu, uz savu vecmāmiņu un redz: “Viņas ir bīstamas.” Cik cieņpilni tas ir pret ģimeni? Cik audzinoši tas ir bērnam?
No “es tikai ievēroju likumu” līdz netaisnībai
Kad bāriņtiesas priekšsēdētāja pati piedalās komisijā, kas izskata sūdzību par viņas darbu, vai tā ir sistēmas uzraudzība — vai pašuzraudzība? Kad administratīvās lietas lēmums tiek atsūtīts bez pielikuma piektdienā, bet pārsūdzības termiņš sākas uzreiz — vai tas ir vienkārši kārtības jautājums vai aizsegta manipulācija?
Tā nav tikai mūsu sāpe
Mēs rakstām šo ne tikai sevis dēļ. Ir daudz citu ģimeņu, kuras ir saskārušās ar vienu un to pašu — iecirkņa vienaldzību, bāriņtiesas nevēlēšanos ieklausīties, tiesas formālismu. Viņi visi dzird vienu un to pašu: “Mēs ievērojam likumu.” Bet jautājums ir cits — vai jūs ievērojat taisnīgumu?
Cieņu nevar pieprasīt. Tā ir jānopelna.
Iestādes, kas pieprasa cieņu, bet neizrāda to pret cilvēku, ir kā zīmogs bez dokumenta. Var mēģināt iespaidot, draudēt, norobežoties — bet cieņa nāk tikai tad, kad esi gatavs dzirdēt otru, atzīt kļūdas, būt cilvēks. Arī, ja esi iestāde.